No kurienes cēlies mūsu tautu nosaukums- Balti? Vai zinām? J.Endzelīns savās ”Lekcijās par baltu valodu salīdzinošo gramatiku”, kuras Rīgā tiek izdotas 1927.gadā, (5.-6.lpp.) par šo jautājumu raksta:
„”Baltu” nosaukums atvasināts no Baltijas jūras. Bet jāiegaumē, ka Baltijas jūras nosaukums nav cēlies no vārda „balts”, jo Baltijas jūra nav balta (tāda gan var būt Krievijas Baltā jūra- Beloje more).
„Baltijas” vārds nav baltu tautas vārds. Šim vārdam ir 2 izskaidrojumi: 1) Mare Balticum. 11.gs.pirmo reiz to min Brēmenes Ādams, kas to laikam ņēmis no romiešu rakstnieka Plīnija. Plīnija „Naturalis Historia” (1. gs.) teikts, ka grieķu rakstnieki Ksenofonts un Pītejs (ne pazīstamais Ksenofonts, bet kāds cits)- minot savos darbos ziemeļu Skitu jūru, kur esot ļoti liela sala Balcia, citā variantā Baltia (vēlāk formas izrunāja vienādi, rakstīt varēja ar t un c). Vācu pētnieks Filips domā, ka oriģināla forma- grieķiski rakstīta esot- Balicia.
Šo vārdu varēja lasīt divējādi: 1) Balkia un 2) Balisia. Grieķu rakstnieki šo vārdu lasīja kā „Balisia”, bet ta kā šis vārds nekā neizteic, tad pārdēvēja par- „Basilia”- basileus.
Pētnieks Filips saka, ka oriģinālā esot „Balkia”. Kas šī „Balkia” bijusi, nav zināms. Daži to uzskata par Skandināviju, citi (arī Filips)- par Helgolandi. Ar to nesaskan Plīnija vārdi, ka sala ļoti liela. Brēmenes Ādams bez šaubām būs pazinis Plīniju. No šīs salas tad nu varēja celties arī jūras nosaukums.
II hipotēze.
Otrā hipotēze ir „beltu” hipotēze. It kā Baltija savu nosaukumu dabūjusi no beltiem. Par „beltiem” nosaukti jūras šaurumi starp Zviedriju un Dāniju. Dāņu valodā vārds „belt”, kas cēlies no latīņu balteus „josta”, par kuru domā, ka tas vecs etrusku vārds. Šis vārds kā patapinājums pārnācis Ģermāņu valodās- jostas nozīmē. Senaugšvācu valodā ir vārds „Beltemer”. No rietumiem Baltijas jūrā iebrauc caur beltiem. Iebraucot no beltiem- Baltijas jūrā, daļas nosaukumu vēlāk varēja piešķirt visai jūrai.
Bet kā Brēmenes Ādams ticis pie Mare Balticum? Ja vārds būtu ņemts no baltiem, tad skanētu nevis Mare Balticum, bet Belticum, jo ģermāņu valodā ir ‘e’. Tādēļ Brēmenes Ādams šo vārdu būs ņēmis no Plīnija.
Bet kā Brēmenes Ādams ticis pie Mare Balticum? Ja vārds būtu ņemts no baltiem, tad skanētu nevis Mare Balticum, bet Belticum, jo ģermāņu valodā ir ‘e’. Tādēļ Brēmenes Ādams šo vārdu būs ņēmis no Plīnija.
Baltu vārdam ir ģeogrāfiskas dabas nozīme. Bet arī igauņus un somus varētu saukt par baltiem. Valodnieki tomēr ir vienojušies par baltiem saukt leišus, latviešus, senprūšus etc. Tikai Būga un Jaunis runā par aistiešu valodām. (Viņi baltus sauc par aistiešiem, pamatojoties uz Tacita „Aesti”. Daži domā, ka Tacita aistieši bijuši baltu ciltis, bet gluži droši pierādīt to nevar. Vēlāk šis vārds piesavināts igauņiem).
Savā darbā „Germania” romiešu vēsturnieks Tacits (1.gs) min Baltijas jūras piekrasti, kuru apdzīvojot aestiorum gentēs. Pēc ziņām, ko sniedz Tacits un citi vēlākie rakstnieki, var vērot, ka aistieši laikam bijuši balti. Tacits saka, ka dzintaru tie saukuši „glaesum” (Ģermāņu „Glass”). Ir dažas ziņas, ka arī Vidzemē ap Cēsīm dzintara nosaukums būtu – glīsis. Šo vārdu min Lange. Latvieši „glīša” vārdu varēja dabūt caur kuršiem un prūšiem.
Vēlākās ziņas ļauj domāt, ka aistieši ir kāda prūšu cilts. Tomēr visi balti reizē tā nekad nav saukti. Vēlāk, kā jau teicu, aesti nosaukums pārgājis uz igauņiem (20).”
„Saknei balt-, ko tagad lieto attiecībā uz indoeiropiešu atzarojumu, ir interesanta vēsture. Šis vārds parādijās grieķu-romiešu laikos saistībā ar jūru, kas apskalo baltu mājvietas un ko joprojām sauc par Baltijas jūru (latīņu Mare Balticum). Ap 1845.gadu Neselmanis šo vārdu pirmo reizi lietoja, lai apzīmētu tautu- baltus kā indoeiropiešu atzarojumu. Saknes balt- tiešā nozīme vēl nav pilnīgi droši noteikta pretēji vārdam „celt” – „ķelti”, ko attiecina uz citu indoeiropiešu atzarojumu. „Celt” ir acīmredzot cēlies no sena vārda ar nozīmi „klejojošs karavīrs”, „bruņinieks”, un tā ģermāņu ekvivalents atrodams vācu valodas vārdā Held („varonis”) un „help” senangļu valodā. Sakne balt- parādās lietuviešu valodā kā baltas- „balts”, arī bala- „purvs”, „tīrelis”, tā atrodama arī senslāvu vārdā belij- „balts”, baltkrievu- bielo u.c., kā arī senslāvu- blato, krievu- boloto- „purvs”, ar ko saistīts albāņu balte- „dubļi, dūņas, māls”. Iespējams, ka vēlāk vārda balt-, bal- nozīme paplašinājusies un tas apzīmēja arī ar baltu sniegu klātus tīreļus. Baltijas jūra līdzīgi dabūjusi savu nosaukumu balto sniegu un ledus dēļ. Tāpēc šis vārds senatnē varējis nozīmēt „baltus tīreļus” un vēlāk lietojumā- arī tautu, kas saistīta ar šīm zemēm. Inoeiropiešu pirmvalodas sakne, kas ir pamatā šim vārdam, bija ‘bhā’ vai ‘bhē’ „mirdzēt”, un tā sastopama arī sanskritā paplašinātā formā ar sufiksu -l- un -l- + -t- ; sal. Sengrieķu- phos- „gaisma”, sanskrita- ‘bhala-‘ „stars, starojums, mirdzums” un ‘bhal-a>bhās, bhļ-n-> bhaņ’- „noskaidrot, runāt” u.c.
Senindoeiropiešu vārds ar nozīmi „balts” varētu bijis ‘bhalto-‘, ‘bhlto-‘, no kura savukārt cēlies lietuviešu un latviešu ‘balt-‘, un sanskrita ekvivalents varētu būt ‘bhata’.
Sanskritā ir vesela rinda līdzīgu, vēlāk radušos vārdu: bhatas „kalps”, „algotnis, karavīrs,” bhattas- „skolotājs”, „zinātnieks”, bhattāras- „svētais, dievs, saule” (arī ghattāraka-), taču tiem ir cita izcelsme- no saknes bhr- „nest, atbalstīt” un sufiksiem –ta, -tr u.c., tātad to pamatā ir sanskrita vārdi bhrta-, bhartr-.
Taču nav noliedzama arī iespējamība, ka varētu būt pastāvējis sanskrita vārds bhata, kura izcelsme nav saistāma ar indoeiropiešu vārdu bhalto- vai bhlto- „balts, spožs”, kā arī tas, ka vārds bhattāra- ka- nozīmi – „dievs, saule” varētu būt ieguvis tieši šo vārdu ietekmē.
Tomēr vārda lietojums neliekas tik sens. Cits vecs nosaukums baltiem, kas dots latīņu klasiskajos un klosteru tekstos, ir Aestii, vēlāk tas attiecināts uz somugru cilts igauņiem ziemeļiem. Šā Aestii īstā nozīme nav zināma.” (S.K.Čaterdži. Balti un ārieši. R., Zinātne, 1990., 33.-34.lpp.) (13).
Un vēl viens secinājums, kuru, nobeidzot savu pētījumu „Paplašināta sakne bal-k baltu valodu dotumos izdara M.Brence:
„Tātad adjektīvu- krāsas nosaukumu- bal-k-(a)s noteikti ir pazinuši gan senie kurši (un laikam arī zemgaļi), gan senprūši ar jātvingiem un sūdīniem, pie tam visi viņi ar to būs apzīmējuši ne īsti pašu baltuma ideālu.
Tas apstāklis, ka senie kurši un prūši dzīvoja pie Baltijas jūras, kur vāca dzintaru, liek atcerēties, ka viens no Plīnija Vecākā darbā „Naturalis Historia” (m.ē. 1.gs.) minētajiem kādas dzintara salas nosaukumiem dažādos pierakstījumos rakstīts gan Baltia, gan Balcia, pie tam Plīnija laikā šo c vēl varēja izrunāt kā k. Par šiem variantiem ir spriests dažādi, taču pēc autores domām galu galā tomēr svarīgākais nav sufikss (-t- vai -k- ), bet gan abos gadījumos saskatāmā sakne bal-, kas nozīmē „balts”.” (Baltu valodas senāk un tagad. R., Zinātne, 1985. 108.-115.lpp.) (6).