Translate

Dievs latviešu mitoloģijā. 2.daļa



Ja reiz te aizskāru jautājumu par personāžu, ko latviešu mitoloģijā sauc Velna vai Vella vārdā, lietas labad varētu aizskārt vēl kādu iespējamās atbildes meklēšanas maršrutu un, proti,- caur tā saucamajām Velna alām. Ko dod šie ģeogrāfiskie objekti un kā tie var palīdzēt meklējumos? Pirmā pakāpe šķiet ļoti vienkārša- Velns, kā jau pazemes valstības būtne, tīri loģiski lai dzīvo pazemē, lai dzīvo alās. Un tomēr arī šo it kā vienkāršo tēmu ir iespējams krietni vien sarežģīt. Nu, piemēram,- kādos vārdos vēl pazīstam šo Velnu, Vellu citur 

indoeiropiešu tautu saimē? Neuzskaitīsim visas iespējamās formas, bet tikai noderīgākās. Un tātad: tohāru A valodā atrodam vārdu „wallu”- „mirušais” vai „wal”- „mirt”; hetiem vārdu „uellu” nozīmē „pļava”, „mirušo ganības”; radniecīgu vārdu atrodam indiešiem, slāviem un vēl, bet te mums noder arī senislandiešu labi zināmais „val-holl”, jebšu kā mēs viņu saucam- Valhalle. Pirmā šī vārda daļa itin viegli saskan ar Velna vārdu, otrā daļa itin viegli gan etimoloģiski, gan tulkojumā- ar vārdu „ala”. Un te nu iznāktu, ka šī Valhalle ir tas pats, kas Velna ala. Un tagad pie vietas ar nosaukumu Valgale (-Valhalle?). Bet kāds sakars šai Latvijas vietai būtu ar senislandiešiem, ar šo dieva Odina kritušo karavīru dzīvesvietu? Izrādās ir iespējams atrast arī šo darīšanu, kaut, protams, vēl varbūt nevisai pietiekoši nopamatoti. Un lūk, šī versija, kuru, meklējot krievu pirmdzimteni, ir mēģinājis izvērst V.Ščerbakovs, bet kura faktus es savukārt pamēģināju pielāgot mūsu tēmai. Īsumā-

Izrādās, ka Odins, sākotnēji- valdnieks, bet pēc nāves dievestība, ap 1.gs.p.m.ē, ir ceļojis no tagadējās Ašhabadas uz savu pēdējo dzīves vietu, jo viņam tika pareģots, ka kļūs par pasaules ziemeļu daļas pārvaldnieku un tiks jo īpaši godāts. Bet šajā epopejā kas īsti noderētu visvairāk? Proti,- tauta, kuru Odins ved uz ziemeļrietumiem, līdzīgi kā Mozus savu tautu no Ēģiptes, sauca par asiem, valsti, kuru pārvaldīja par Partu, bet Partas garīgo centru- par Nisu, kur, savukārt atradās vēlāk leģendārā Valhalle. Es, protams, nepārstātīšu visu šīs versijas materiālu, taču, kas ir svarīgi- kā liecina leģendas un apstiprina fakti, savā ceļā kā piemiņu no savas dzimtās puses, Odina ceļotāji atstājuši vietvārdus, kurus kripatu pa kripatai šajā ceļā kā izkaisītas maizes drusciņas, ir iespējams uzknābāt. Un, lūk, vilksim paralēles: Valhalle – Valgale? Nisa – Nīca? Parta – Bārta? Jā, šie asi vēl saukušies arīdzan par ansiem, tad varbūt vēl  ansi – Ance? Jā, ja reiz es Valhalli atvasināju līdz velna alai, tad kā ir ar šo lietu? Nu, pieņemsim, piemēram, Siguldas Velna alu. Kā liecina leģendas, Odins ziemeļos iedibina vietu, kuru vēl tagad sauc par Sigtunu. Odina mītos ir minēts svētavots, kuru sauc par Urd.- Varbūt mūsu pašu urdziņas vēl saglabā šo atmiņu? Tā, protams, vēl varētu turpināt un turpināt vilkt šādas paralēles. Un pat iekrist šādā prātojumā.- 


Atcerēsimies kā Tacits sauca baltus- par aistiem. Skandināvi- par auturrike, kas burtiski nozīmē ‘austrumu puse’. Tagad atcerēsimies, ka sākotnēji, kad tika dalīti debespušu nosaukumi, tie nebija tikai abstrakti vārdi, bet visbiežāk saistijās ar tās tautas vārdu, kas attiecīgajā debspusē dzīvoja. Un varbūt arī mūsu vārds ‘austrumi’ ir salīdzināms ar šo „austurriki”, bet „aust-”, savukārt ar šiem jau minētajiem asiem un tad nu iznāktu nevis austrumu puse, bet gan asu puse, tas ir tā puse, no kuras asi nākuši. Un arī tā vēl nav pēdējā sakritību paralēle.


Tātad nākamā- šajā pat asu ceļošanas epopejā, kā izrādā, ir piesaistījusies vēl kāda tauta- tie ir vani (trāķiešu izcelsmes). Arī šie vani aptuveni šajā pat laikā uzsāk lielo ceļošanu uz ziemeļiem. Senislandiešu sāgas liecina par kauju starp asiem un vaniem, kas bija ilgstoša, taču galu galā beidzās ar mieru un asi un vani turpina it kā kopā savas ziemeļu gaitas, galvenokārt slāvu un skandināvu zemēs. Un atkal es atstāšu izlaistu milzīgu dokumentālo pierādījumu materiālu, kuru piedāvā Ščerbakovs, bet pieskāršos tikai galvenajam. 


Šie vani, pa ceļam uz ziemeļiem, tiek saukti dažādos vārdos: te vani, vanti, venti, vendi utt. un tml. Pēc sava antropoloģiskā tipa- šauri graciālais, kamdēļ sakritīgi ar, piemēriem, vjatičiem, bet Baltijas teritorijā viņus atrodam 3.-5.gs. rietumu Lietuvā, 7.-8.gs.- ziemļrietumu Lietuvā, neolīta laikā vidus Eiropā, bronzas laikmetā- Daugavas lejastecē, kaut arī jautājums par šī antropoloģiskā tipa ienākšanu Baltijā un viņa saitijumu ar konkrētu kultūru, paliek vēl atklāts. Ir iespējams sasaistīt ar rietumbaltiem. Galu galā viņus ir iespējams salīdzināt tiklab ar prūšiem kā ar kuršiem. Saksis Gramatiķis par „seno trāķiešu cilti” gan saucis „semigallus”- zemgaļus.
trāķiešu karavīrs
Tā nu vajadzētu ņemt talkā indoeiropiešu dalīšanās un pārvietošanās karti, un pamēģināt salīdzināt abus šos tekstus. Salīdzināsim asus ar seneiropiešu pārvietošanās ceļu un atradīsim visai pārsteidzošu līdzību. Turklāt leģendas vēstī, ka šie asi noteikuši valodu rašanos un attīstību Eiropas ziemeļos. Otrkārt- kā ar vanu identifikāciju šajā kartē? Un tiktiešām- seneiropiešu migrācijas vilnis ir ietekmējis arī trāķiešus , kas no Balkānu – Apenīnu puses ap šo laiku ir uzsākuši virzību ziemeļu virzienā. Dotajā brīdī gan paliek neskaidrs jautājums, kas liek domāt pat par divreizēju, atkārtotu līdzīgu migrāciju.
Tālāk,- ja turpinām iesākto jautājumu par vārda „dievs” etimoloģiju, šī situācija palīdz saprast vismaz divreizējo šī vārda ienākšanu Latvijas teritorijā. Vienā gadījumā- no dienvidiem, otrā- no austrumiem. Turklāt šī situācija ļauj risināt arī problēmu, kas saistās ar „Dieva” un „Pērkona” attiecībām. Ja, piemēram, šo „Dievu” vairāk atrodam austrumos, kurpretīm „Pērkons” vieglāk sameklējams dienvidos. Nu minēšu kautvai trāķiešu pērkondievu, kuru sauc Pērkon. Tādējādi, iespējams, rietumbalti vairāk radniecīgi šim dienvidu zaram, kurpretīm austrumbalti- austrumu zaram.
Protams, ir jābūt arī uzmanīgam meklējot kāda vārda etimoloģiju, jo izrādās dīvaina sakritība- ļoti bieži centrālās dievības pasaulē sauc vārdos, kas sākās ar burtu ‘d’, kā pērkondievības ar burtu ‘p’ vai dvīņi ar burtu ‘j’. Nu, piemēram, ķīniešu Šan-Dī- „augstākais valdnieks”, „augstākais sencis”, „augstākā dievība”, senākos tekstos vienkārši Di. Radās Šan-Iņas sabiedrībā 2.g.t.p.m.ē. Di sākotnēji apzīmēja upurēšanas procesiju. Ap 13.-11.gs.p.m.ē. parādijās apzīmējums Šan-Di, uzsverot augstāko pakāpi. Daoistu filozofijā Dī kļūst par Daoistu lielo pirmsenci, bet, kad Ķīnā parādijās kristiešu misionāri Di izmanto kā vārdu, kas apzīmē kristiešu Dievu. Tā arī varētu vilkt paralēles starp Jamu Indijā un Jumalu Igaunijā vai vēl kur citus. Tātad, nevar tā vienkārši uzkārties uz šo ‘d’ un meklēt visas iespējamās variācijas pasaulē, kaut arī šie procesi var palīdzēt saprast daudzus procesus mūsu kultūru interešu zonā.
Mēs varam ieraudzīt, ka arī Latvijas teritorijā Dievs ienācis divreiz- vienu reizi no indiskās kultūras zonas Dyaus-Dievs, otrreiz- jau kristianizējies- no latīņu zinas. Un kad latīņu vārds ‘Deus’ ar kristīgo kultūru ienāca Latvijas teritorijā, te priekšā bija jau vēlviens ar tādu pašu vārdu, kamdēļ vietējiem iedzīvotājiem bija ļoti viegli uzklaušit jaunos misionārus- šis tēls bija jau sensenis labi pazīstams. Tikai citādos sižetos.
Šī ķīniešu paralēle, starpcitu, nav nemaz tik nenozīmīga vēl vienā veidā. Lūk, kaut vai tāds piemērs,- vairums rietumu, tuvo austrumu, kā arī ziemeļāfrikas tautas meklē savy sakrālo saiti ar austrumiem, indoirāņi- vairāk ar ziemeļiem, bet savukārt- ķīnieši- ar rietumiem. Ja, kaut aptuveni, uz kartes apzīmējam šīs interešu bultas, tās savstarpēji krustosies kaut kur Tibetas apkaimē, jeb katrā ziņā Himalajos. Nu ko te varētu teikt?- 

Atcerēsimies acu diagnostikas metodi, pēc kuras tika noteikta ne tikai pilnīga medicīniskā diagnoze cilvēkam, bet arī etniskās piedrības jautājums un pat dzīvās šūnas vecums. Kas tad tika noteikts vēl? Nu, proti,- kaut vai tādas lietas, kā piemēram somiem un japāņiem ir vienota izcelsme, ka piemēram arhaiskākais acu tips atrodams Tibetā un, ka dzīvās šūnas vecums, tas ir- tās šūnas vecums no kuras sastāv viss dzīvais ap mums, ir tikai 6000 gadu, kas savukārt, gandrīz pilnībā sakrīt ar Bībelisko hronoloģiju. Jā, ja pieskaramies Bībeles tēmai, tad indoeiropiešu kontekstā sakritīga ir arī indoeiropiešu ģeogrāfiskā lokalizācija saistībā ar, piemēram, Ēdenes dārza vai Noasa šķirsta noenkurošanās ģeogrāfisko vietu. 


Atcerēsimies te Araratu vai Eridū, vai, piemēram, šumēru Gu-Ēden (tulkojumā- „stepes mala” par kuru vēl tā eksistences laikā, dēļ tās pasakainās auglības, īpašuma tiesību dēļ, cīnijās neskaitāmas apkārtējās valstiņas). Taču arī pie šī jautājuma es vēl atgriezīšos vēlāk.

Tātad atcerēsimies vēl- ir skaidrs, ka vārds „dievs” latviešu valodā ir bijis pazīstams arī sugas vārda nozīmē. Vai tamdēļ nav mazliet savādi, ka latviešiem ir bijis dievs, kuru sauca Dievs? Vai tamdēļ nevarētu pieņemt, ka par sugas vārdu tas kļuva tad, kad līdzās Dievam kā centralajam tēlam, parādijās cits centralais tēls, kurš tika salīdzināts ar pirmo? Bet kas tad ir šis pirmienācējs?
Turpinājums sekos nākamaja lapā.